Kas ir INTUĪCIJA?

Intuīcija – neloģiska, iespējams, pat ārēji ne ar ko nepamatota iekšēja zināšana, nojauta. Intuīcija nav ārēji aptverama, tā nav atrodama materiālās parādībās vai faktos. To dēvē arī par augstākā es balsi, sesto maņu, nojautu.

 

To meklēt vajag tikai sevī,  dziļā skatienā uz sevi. Ezera dibens ir redzams, raugoties dzidrā, tīrā, mierīgā ūdenī. Palēnināsim tempu, lai viļņi norimtu, izklīstu ūdens šļakatas. Saikni ar sevi, ar savu intuīciju atjaunojam, ieklausoties savās sajūtās, atpazīstot savu emocionālo pasauli, piedzīvojot savas ķermeņa sajūtas.

 

Sajūta – pirmā un galvenā intuīcijas valoda.

• Vai es ļauju sajūtām plūst caur savu ķermeni?
• Vai tagadnes mirklī es atsaucos savai intuīcijai un caur to runājošajai Visuma informācijai?
• Vai es ticu un uzticos savai iekšējai zināšanai?
• Vai es atsaucos savam iekšējam Radītājam, kurš alkst realizēties pasaulē?

 

Cik bieži mēs meklējam apkārtnē, lai mums pateiktu, ko darīt, kā rīkoties, kādus lēmumus pieņemt. Mēs neuzticamies pat izvēloties rotaslietas, baidāmies it kā kļūdīties, izvēlēties nepareizo. Bet būtībā – klausot savam ķermenim, uzticoties savai iekšējai zināšanai, nav iespējams kļūdīties.

 

INTUĪCIJA ir pirmā, neverbālā valoda, kuru cilvēks atnes jau piedzimstot. Tā dzīvo dvēseles mājvietā – sirdī, tur, kur mēs vienmēr parādām ar roku, kad runājam par sevi. Un mūsu mammas, vecmāmiņas taču bieži saka – sirds jūt, ko darīt. Un, ja nejauši notiktu tā, ka aizmirstu savu vārdu, uzvārdu, savu dzīvesstāstu un visu, ko iemācījies augot, paliktu iekšējā zināšana, sirds balss par to, kas es esmu, kas man patīk, kurp vēlos virzīties.

 

Un, patiesību sakot, tieši šobrīd pasaulē ir īpašs laiks. Bieži dēvēts par atmodas laiku, kad daudzi sāk meklēt dziļāk, jēgpilnāk, kad unikalitāte, izcilība vairs nav komplekss – bet gan pretēji, mērķis vai priekšrocība. Tieši intuīcijas tēma ir aktuālāka nekā jebkad, jo tā ir atslēga, lai piedzīvotu savu dievišķību un ceļu uz savu misiju, savu būtību. Cilvēki atkal atklāj neparastu veidu, kā piedzīvot dzīvi caur sevi, jo vairums sapratām, ka citi ceļi nekur neved.

 

Droši vien esi dzīvē piedzīvojis to mirkli, kad šķiet, ka krīt pareizās kārtis, kārtojas situācijas, vajadzīgie apstākļi. Un tas ir tieši tas mirklis, kad esam „flow” stāvoklī, kad mūs vada intuīcija, iekšējā zināšana. Kad prāts mierīgi vēro, bet lietas notiek. Protams, uzdrīkstēties rīkoties šādā veidā, pieņemt lēmumus, kas no malas vērojošajiem var šķist neloģiski vai pat absurdi, prasa drosmi un pašpaļāvību. Bet patiesība ir tāda, ka, izvēloties rīkoties saskaņā ar intuīciju, tas vienmēr atmaksājas. Agrāk vai vēlāk, vienkārši jūti gandarījumu, patiesības sajūtu, savas būtības sajūtu.

Loģika, prāts balstās uz pagātni un to, ko mēs jau „zinām”, ko esam iemācījušies, un, ja paļaujamies tikai uz to, griežamies tajā pašā aplī. Izveidojam it kā drošu vidi, bet būtībā tā zaudē garšu, zaudē dzīvību.

Bieži dzirdam viedokli, ka, ja paļausies uz savu intuīciju, viss sabruks, un tāpēc ir daudz drošāk uzticēties prātam. Protams, varam iet pa pazīstamu ceļu un atjaunot to, kas bija. Vai arī varam iet pa intuitīvu ceļu, kas atklājas zem mūsu kājām, soli pa solim. Tas ir ceļš, kas mudina  mūs radīt un atklāt ikreiz kaut ko jaunu. Ja analizētu ietekmīgāko pasaules radītāju ceļu, katrs no viņiem balstījās uz intuīciju, uz to vēl nezināmo, citādu nekā visiem, nekā masai ceļu. Jo tikai tā var atklāt unikalitāti, aicinājumu.

 

Mūsu intuīcija „redz” lietas, kuras prāts un loģika nevar. Un, kad uzticamies tās vadībai – dzīve sāk kārtoties pavisam citādi. Dzīve piepildās ar vairāk harmonijas, darbības, garšas, un šķiet, ka tā plūst manā labā, apkārtējie kļūst izpalīdzīgi, sinhronizējas apstākļi, negaidīti viss sakrīt tā, kā vajag. Brīnišķīgi ir tas, ka mēs katru reizi varam izvēlēties un pamanīt savas domas, sajūtas, savu ķermeni dzīvē, kā tas darbojas. Tā ir augstākā apzinātība.